Power and Control

Līdz šim neesmu sapratusi, kāpēc man un tajā skaitā vairākām manām draudzenēm vai vienkārši jaukām meitenēm (definēsim tā labas paziņas, kuras laikam īsti nevar uzskatīt par draudzenēm), iepatīkas grēkāži. Tas ir kaut kāds psiholoģisks āķis, maziņš, stulbiņš mazohistisks solītis, ko mēs speram ikreiz, kad atkal esam „iekritušas”. Jā, viņš ir idiots, jā, viņš - brunču mednieks, jā, viņš -čakarētājs, jā, viņš „čort-znajet-čto-dumajet”, bet viņš taču tik un tā prot mani ķircināt kā neviens cits, tik sirsnīgi smīdināt, ka nespēju noslēpt vaigu pietvīkumu, tik valšķīgi uzsmaidīt, ka nevar neatsmaidīt pretī. Un galu galā- katram grēkāzim vajadzīgs sava advokāte, un kāpēc lai tā nebūtu es? Jā, tā ir mūsu pašu izvēle. Bet arī jūs esat gudri valdzinātāji. Protams, tas nav nekāds pasaulīgi svarīgi apspriežams temats. Tas vienkārši ir interesanti, kā mums laiku pa laikam patīk spēlēties vienam ar otru, it kā uz pasaules nebūtu nekā cita nozīmīgāka, tikai šampanieša skurbumam līdzīga dzirkstoša sajūta krūtīs. Un it kā neko citu negribētos. Nē. Mēs pieaugsim, un arī jūs pieaugsiet. Vai arī nē. Bet pagaidām „Marina and the Diamonds” joprojām hipnotizējoši dzied „Power and Control” manā galvā, bet es zinu, ka vienreiz es iemācīšos patiesi mīlēt.