ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

Kā pagātne cīnās un dzīvo mūsos

Režisora Terensa Malika drāma „Dzīvības koks” manā izpratnē ir vizuāli un garīgi baudāms mākslas darbs, kas atklājas pamazām.
Filmas izstieptais, filozofiskais ievads, iespējams, var izraisīt zināmu garlaikošanos, tomēr pēc tā noskatīšanās ar smalku pavedienu sāk raisīties vaļā spēcīgais sižeta kamols. Stāsts, kas sākumā parādījās kā neatbildamu, kontekstuāli neuztveramu jautājumu, klasiskas mūzikas un brīnišķīgu dabas ilustrāciju sajukums, negaidītā veidā rāmiem soļiem kļūst dzīvs un saprotams.
Kino ir mūsdienīga arhitekta pusmūža vecumā fantāziju un atmiņu ceļojums uz bērnību, sākot no piedzimšanas līdz pieaugšanai. Atainota 50-to gadu amerikāņu ģimene, kurā dominē autoritārs, profesionālajā sfērā izgāzies vīrietis, kam ir trīs dēli- trīs kopēja prieka un bēdu brāļi. Māte – maiga un mīloša mājsaimniece- audzina savus bērnus, mācot tiem mīlestību, lēnprātību un mieru. Vecākā dēla Džeka apziņā veidojas pretrunu konflikts, ko pubertātes vecumā izraisa mātes un tēva attieksmes disonanse.
Spēcīga filma, kas sevišķi uzrunās tos, kas ilgojas atšķetināt, kā pagātne ieaudusies mūsu tagadnē un cik liela loma personības konstruēšanā ir ģimenei.

ceturtdiena, 2011. gada 28. jūlijs

Uznāca vasaras miedziņš...

...un saule izžāvēja manu domāt un rakstīt spēju.
Tik daudz kas noticis un tik smieklīgi maz kas. Vairs neatminos un nemaz negribu. Varbūt tikai tagad sāku apzināties, ka iepriekšredzētais bijis vien atspulgs no īstas dzīves.
Nebaidīties spert soli uz priekšu. Ar atvērtiem plakstiņiem, reizi par visām reizēm izšņauktām un likvidētām iesnām un saspicētām ausīm. Kā to panākt? Tas nav retorisks jautājums. Darot sapratīšu.

Un atā, atā, pagātne! Vienreiz taču ir jāizsūc skapis no sentimentāliem krāmiem un veciem skeletiem. Kaut vai pamazām.

pirmdiena, 2011. gada 16. maijs

es esmu vs. es gribu

Manu sliktāko īpašību top 10:

1) esmu slinka
2) esmu bez pieredzes
3) es nemāku pieņemt kritiku (par kritiku es reizēm esmu gatava pat iesist, kaut arī tikai domās)
4) es esmu bezzobains plastilīns svešās rokās
5) es neko nemāku, izņemot to, ko māk praktiski visi, kas ir daudz/ maz normāli attīstīti
6) es nodarbojos ar problēmu izgudrošanu
7) es esmu pesimiste. pat ne reāliste. vienkārši pesimiste.
8) ok, izdomāju tikai septiņas.

Manu labāko īpašību top 8:

1) es gribu būt čakla
2) es gribu gūt pieredzi
3) es gribu ar kritikas palīdzību doties augšupejošā virzienā
4) es gribu būt cilvēks
5) es gribu mācēt ko īpašu
6) es gribu izgudrot auglīgas idejas
7) es gribu saskatīt skaisto un aizraujošo ikdienišķajā
8) es gribu būt

p.s. un vēl es gribu pamosties un uzzināt, ka manu bakalaura darba empīriju pa šo nakti uzrakstījusi labā feja no „Pelnrušķītes” :). Vispār lādzīga sieviete viņa bija. Saveda Pelnrušķīti ar Princi. Bet no jebkuras pasakas kādreiz ir jāizaug. Ar labu nakti, prinči un princeses.

svētdiena, 2011. gada 1. maijs

mans šodienas objektīvs

Man atkal uznāca bērnišķīgais noskaņojums, kad gribas ielikt kaut ko no sevis tā, lai apkārtējie novērtē. Labu laiku esmu rakstījusi daudz savu domu, pārdomu un izdomu apkopojumus lirikas formā, bet neko nekur nepublicē un man ir tāda sajūta, ka es sūtu savus veidojumus tuksnesim. Īstenībā neesmu neko nekam sūtījusi, jo liekas, ka nav gana labi. Zinu arī, ka nav, bet tomēr joprojām gribas, lai kāds palasa un kaut ko pakomentē. Bet nevienam nav laika un atkal nekas nesanāk. Un tāds ir mans pesimistiskais subjektīvisms šodien ar priedēkli „ne” priekšgalā. Brīnišķīgi, ka, ņemot vērā manu „dabisko labdabību”, vismaz dienasgrāmatai varu paīdēt... būtībā par neko. :)

Caur kuru objektīvu
Tu šodienā skaties
Vai meklē ko provokatīvu
Vai vēlies būt patiess

Un cik vēl būs rāmju
Un tūkstošiem krāsu
Vai izvēlies vienu
Vai visas kā māsas

Ja vētras sen rimušās
Un krāsas ost svaigas
Ir liktenis runājams
Un acīs vēl zaigas

Tu izvēlies. Nebaidies!
Laiks aizlāpīs plaisas.

Caur kuru objektīvu
Tu šodienā skaties
Vai meklē ko provokatīvu
Vai vēlies būt patiess?

otrdiena, 2011. gada 19. aprīlis

Kas vienam gulta, tas citam izlietne


Naktīs, kad pamazām dzimst bakalaura darbi un gribas dzert zāļu tējas ar brokastīm pirktiem biezpiena sieriņiem, var atklāt daudz ko interesantu. Piemēram, to, ka mans kaķis guļ virtuves izlietnē.
Diemžēl paspēju nofočēt tikai mirkli, kurā viņš ar savām pogveidīgajām acīm izbrīnīti un/vai nikni lūr man pretī. Laikam jutās iztraucēts. To, ka viņš nudien ir nedaudz jocīgs, jau iepriekš pamanīju, bet šāda Mikuča aktivitāte līdz šim atklājumam mums kaut kā paslīdējusi garām. Toties garda smiekliņa devu tobrīd ar mammu saņēmām. Varbūt viņam tur ir kaut kā atvēsinoši patīkami. Varbūt es pat gribētu būt viņa vietā un arī ielīst izlietnē. Vienīgi nesaprotu, kā uz tādas cietas un aukstas virsmas var būt ērta atpūta.
Starp citu, Miķis ir mūsu lielajā istabā veicamā remonta virzītājs un stūmējs. Pateicoties viņa lielajai aktivitātei tapešu un dīvāna izpostīšanā, tagad pirksim jaunas tapetes un dīvānu, tā teikt, manam kaķītim būs jauns darbības lauks.

svētdiena, 2011. gada 13. februāris

Uz priekšu pagātnē

Šo ierakstu rakstīju vakar vakarā vēlā, bet nopublicēt saņemos šodien.

"Izrādās, reizēm ir labi vienkārši iet. Kaut kur. Doties, līdz galam nezinot, kur un kāpēc.
Šodien tiku pāris reizes gandrīz nobraukta, bet kopumā pastaiga izdevās, jo bez sevišķa nolūka aizklejoju līdz savām kādreizējām mājām. Pats intriģējošākais ir tas, ka kāpņutelpā saraksts ar iemītniekiem kopš mūsu pārbraukšanas nav mainījies. Lubānas 6-8 joprojām dzīvo Gusarovs A. un viņa ģimene. Mazlietiņ jocīga sajūta, it kā mēs vēl joprojām atrastos pusotru istabu nelielajā mājoklītī, vienlaikus nicinātā šaurībā un vienlaikus arī mīļā omulībā. Jā, tādas ir sentimentālas ilgas pēc bērnības garšas.
Ziema šogad ir pārsteidzoši skaista. Vai varbūt es vienkārši to sāku redzēt. Novēroju tik skaistas dabas krāsas un spēles, bet neaprakstīšu sīkāk, sanāks banalitātes.
Pa ceļam uz pagātnes mājām, prātā atnāca šādas rindas:

„Egle lepni tur sniega bērnus
Savos kuplajos svārkos,
Krūmu zari noliecas ziemas priekšā.
Cilvēks tikmēr ceļ dabai zārku,
Dabas dabai un savai dabai.”

Tas nav nekas īpašs, un ideja droši vien izklausās nodriskāta līdz vēmienam. Tomēr domāju, fakts, ka tā ir dzirdēta, nemazina tās aktualitāti, bet pats galvenais- nemazina tās īstumu.
Man šķiet, mans šīsdienas ceļojums pagātnē ir iemīti soļi rītdienai. Es ļoti gribu iepazīties pati ar sevi."

otrdiena, 2011. gada 1. februāris

Romantiskais panks- nesaprastais bērns jeb sveiciens no pubertātes.

Ā, atradu kādas savas ļoti smieklīgas bildes pirmajos „sociālajos tīklos” (ieliku pēdiņās, jo īsti nezinu, vai tos par tādiem varētu saukt, laikam jau drīzāk tos dēvē par iepazīšanās portāliem vai vienkārši tūkstoš-savu-bezjēdzīgu-bilžu-ievietošanas portāliem). Nu tāda es biju! Ok, iepriekšējais teikums neko neizsaka  Tomēr, paskatoties uz šīm bildēm, man zūd valoda.








P.S. Sēžu skolas bibliotēkā mētelī un cepurē. Reizēm man ir sajūta, ka esmu no ledus.

manā pazemes labirintā kāds iededza sveci

It kā jau esmu aizgājusi no reālā darba, lai atvilktu elpu un pārdomātu, ko gribu, bet arī tagad jāizdara šausmīgi daudz lietu, kamēr manā galvā iemājojis šausmīgs haoss un apjukums. Domas šaudās kā tenisa bumbiņa no vienas puses uz otru, bet sporta, miega un pašcieņas deficīts turpina mani ēst. Piedevām- man tik ļoti nepatīk visi darbības vārdi, kuriem pievienots priedēklis „jā”. Kā teiktu Mārtiņš Freimanis- „Ir tikai pienākums, kurš sen līdz kaklam visiem mums.”
Gribēju pafilozofēt par mīlestību pret cilvēku pēc viņa aiziešanas. Cik ļoti mēs esam liekulīgi! Cik daudz mīļus vārdus tagad veltām nu jau debesīs mājojošajam dziedātājam!
Rakstu tā, it kā pati būtu bez grēka. Mans Winamp jau trīs dienas pēc kārtas neko, izņemot Mārtiņa un Tumsas vārdu, savā pleilistē nav redzējis. Un tikai tagad es dzirdu un saskatu vārdu jēgu, pamanu viņa mūždien sapņainās, mirdzošās acis un raudu no visas sirds, lasot M.F. dzīvesstāsta pārpublicējumu no „Patiesās Dzīves” portālā kasjauns.lv. Protams, Tumsa man patikusi arī agrāk, esmu pat lasījusi Mārtiņa dzejoļu krājumu „Zālīte truša dvēselei”. Bet varbūt neesmu iepriekš domājusi līdzi. Tikai uztvēru dažas smeldzošas, dažas patīkami kutinošas emocijas, kuras izjutu, lasot, redzot, klausoties...
Šo emociju un pārdomu ietvaros nonācu pie kāda, manuprāt, sevišķi nozīmīga secinājuma. CILVĒKS IR JĀMĪL, KAMĒR VIŅŠ IR DZĪVS. Protams, neesmu iepriekš dzīvojusi alā, un šādu atziņu manas ausis jau ir dzirdējušas. Bet šoreiz esmu nonākusi pie tās pa savu personīgo ceļu, un jūtu, ka, iespējams, beidzot saprotu šos vārdus pa īstam. Kaut nu man būtu pietiekoši drosmes, lai spētu patiesi iemīlēt cilvēku, kamēr viņš ir tepat, blakus. Vai es izklausos pēc dīvaines? Kā tā- es neprotu mīlēt? Bet kā ir ar tevi? Vai tu proti mīlēt un vai vispār zini, kas paslēpies aiz šī vārda? Man tas ir noslēpums, bet nu jau migla pamazām tiek izklīdināta.
Tikai nesaki kādam, ka mīli. Labāk nesaki, vienkārši rīkojies tā, kā tu jūti, kad kaut ko dara ar mīlestību.

trešdiena, 2011. gada 19. janvāris

ieekonomēju

Šodien prātā ienāca vienkārši ģeniāla doma. Dārgās, garšīgās Narvessen kafijas vietā nolēmu iegādāties uz pusi lētāku no automāta- mazāk garšīgu, bet dzert jau var. Diemžēl lētajam pakaļdarinājumam „jumtiņš” tāds pačābīgs- īsti neturas vietā. Dzerot savu pusdienu kafiju, „jumtiņš aizbrauca” un sanāca aplaistīt ne tikai savas svinīgās, melnās bikses, bet arī biroja krēslu, kas diemžēl nepieder man. Nācās skriet uz tuvākajām „Drogām” pēc „Vanish” vai „Zoluškas”, vai kāda cita brīnumlīdzekļa par 2,99 LVL... Ieekonomēju, ha ha.
Klienti pilnmēness iespaidā ir sevišķi sirsnīgi. Šodien tiku nolamāta vairākas reizes par to, par ko esmu vainīga, bet vēl biežāk par to, par ko, protams, neesmu. Tagad, sēzot uz gultas, šķiet- kājas piekārtas pie vidukļa kā smagas hanteles, bet galvā vates gabals. Rīt radošā kursa darba aizstāvēšana, fū, vismaz viens darbs būs garām. Wish me well.