such a beautiful lie to live

My body, My hand
My heaven, My land
My guardian angel is mine

My dreams, My head
My sex, My bed
And it's my Corona with lime

My head, My frown
My kingdom, My crown
My palace and court is mine

My lights, My show
My years to grow
The time that I spend is fine

My coat, My hat
My bones, My fat
My zipper is shut by me

My Skin, My blood
My devil, My God
My freedom is what You see

My begining, My end
My nuclear bomb to pretend…..

My begining, My end
My nuclear BOMB

Maybe we could divide it in two
Maybe

ir forši būt dzīvai

Nu tā. Ziemassvētku un vēl vienu pasaulei ļoti nozīmīgu svētku nedēļā kojās ir dīvaini un arī mazliet forši. Sēdi viens savā personīgajā stāvā (nu, gandrīz personīgajā), klausies radio pilnā skaļumā un pēkšņi sāk šķist, ka svētki, ko daži ļaudis gaida gandrīz vai sākot ar datumu, kad tie beidzas, ir tikai ilūzija.
Iebraucu 26-tajā, tad vispār stāvs bija tik tumšs un kluss kā kapi. Tagad jau šādas tādas dzīvas dvēseles sāk parādīties, bet vienalga ir dīvaini.
Man pietrūkst mammas un tēta. Lielākā daļa draugu tagad ir mājās un čabinās gar pēdējām zem egles palikušajām konfektēm. Bet tas viss sīkumi, ņemot vērā notikumus, ko daža laba mana paziņa piedzīvoja šogad pirms Ziemassvētkiem. Ir forši būt dzīvam, vai tu to zināji? Es, muļķe, reizēm par to aizmirstu.

Prāta Vētras jauno laiku vēsture.

Prāta Vētra manā sirdī. Skan pretrunīgi, bet ir patiesība. Es nefanoju par šo muzikālo apvienību kopš autiņiem, bet esmu iemīlējusi viņus pēdējo gadu laikā. Un es laikam nespēšu klusēt par vakardienas koncertu.
Bez jebkādas pretošanās ļāvu, lai skaņas, vārdi, vizualizācija un Renāra un pārējo prātinieku enerģija un skatuves māksla pārņem mani savā varā. Piecas minūtes Prāta Vētras kompānijā un prāts atslēdzas. Simtprocentīgi. Prāta Vētra ir vēl kas vairāk nekā prāta vētra. Tā ir mūzika un mīlestība. Manu mīlestību pret mūziku nav iespējams iznīcināt, tikai pār manu līķi.

Bija aizkustinošs skatītāju kopkoris „Rudens” un „Spogulīt, spogulīt” laikā. Bija mazlietiņ nodevīgs mirdzums acīs instrumentālās dziesmas- veltījuma Mumiņam- laikā. Bija mute vaļā „Manas dziesmas” laikā, vērojot skatītāju „jāņtārpiņu” izrādi ar mobilajiem telefoniem. Bija spīts un sasaiste ar manām personīgajām emocijām, vēlmēm un domām „Colder”, „Lapsa”, „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”, „Īssavienojums” un „Četri krasti” laikā... un arī „Gara diena” laikā, kas ir viena no mīļākajām dziesmām gan muzikālā pavadījuma, gan teksta ziņā. Bija un paliks. Bija skaisti un tiešām bija tā vērts.

esmu apsnigusi ar prieku

Man tā patīk rakstīt, šķiet- vislabāk par visu pārējo dzīvē. Uzrakstot darbu, es jūtu pacilājošu pārpilnību, it kā esmu izdarījusi kaut ko šausmīgi forši noderīgu, lai gan lielāko daļu manu darbu tāpat neviens neizlasa. Un tie, kas izlasa, ne vienmēr ir tādā sajūsmā kā es pati. Bet tas nekas, ir jāmācās, jāstrādā, jālasa, jāpieņem savas kļūdiņas, jācenšas saprast, kāpēc tās radušās un tad labot tās.
Un vēl man ļoti patīk, ka balti snieg un ārā ir skaisti kā romantiskā filmā. Ka lielveikalos skan sentimentāla Ziemassvētku mūzika. Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki ever, ever, ever. Silta gaisma gada tumšākajā laikā. Iededz lampiņu sevī arī tu.

fight for your right... sounds good

Man ir kāda nopietna iekšēja barjera, kuru ir grūti šķērsot. Patiesībā laikam nemaz tik grūti nav, es tikai baidos. Man nepatīk strīdēties, lai gan es neesmu nekāda miera mika un visi, kas mani patiesi pazīst, zina, ka es ciešu no sava piekāpīgā, „labā” rakstura. Nemaz jau labs tas nav. Tu centies būt visas pasaules sweetheart, bet grimsti neziņā par to, kas esi īstenībā. Tāpēc man tik ļoti patīk bērnības. Bērni ir tādi, kādi viņi ir, skaisti savā vienkāršībā. Labi, tā nav nekāda svaigā atziņa, pietam, tā nekādā veidā neuzlabo manu situāciju. Es atceros, bērnībā biju komandiere izlēcēja, pašpasludināta dīva un man visur gribējās būt number one. Smieklīga biju, un tomēr daudz dabiskāka, nekā dažbrīd esmu tagad.
Par auniem kādā ironiskā horoskopā minēts „Vieglāk uzreiz nosist, nekā sākt ar viņu strīdēties, tāpēc ka Aunu strīdā var pārspēt tikai vienā gadījumā - ja viņš ir bezrocīgs, kurlmēms un bezkāju invalīds.” Tas ir gandrīz tas pats, kas : „1. Aunam vienmēr ir taisnība; 2. Ja aunam nav taisnība, skatīties pirmo likumu.” :) Gan jau, ka lielākā daļa aunu atbilst šim raksturojumam. Es gan ne. Diemžēl. Varbūt atskārsme par šo trūkumu palīdzēs man mainīties.

"labrīt tauta, debesis vaļā"

Šobrīd ir spārnots noskaņojums.
Ir tik neierasti kojās iet gulēt pirms pusnakts un nākamajā rītā bez modinātāja pamosties plkst. 8:00. Tas ir aptuveni tāpat kā kādreiz Kārsavā, kad rudens un ziemas brīvlaikos ciemojos pie saviem vecvecākiem. Gultas bija saklātas jau pirms deviņiem un būtībā aptuveni pēc stundas saldais, mierīgās, lēnīgās „lauku” dzīves dāvātais miedziņš mani jau bija iekarojis. Tikai modos es daudz vēlāk kā šodien, ne agrāk par pus desmitiem. Kāda brīnišķīga dzīves izšķērdēšana!
Baiba vakar teica, ka grib šašlikus un zaļumballes, un braukt ar riteni. Atkal vasaru. Man gan kā parasti- tiklīdz Stockmanī parādās jauni eglīšpiederumi- zelta, balti, rozā, sudraba spīguļi, tiklīdz kāds no vilinošajiem katalogiem ar vajadzīgiem un nevajadzīgiem svētku piederumiem sarkanbaltos toņos ir klāt, tiklīdz kāds lielpilsētas koks sāk spīdēt, tā sāk gribēties Ziemassvētkus. Kaut kas manī tomēr ir drusciņ no vārnas. Taču šīs skaistās lietas ir tikai šīs skaistās lietas, nevis svētki savā būtībā.
Man stipri patīk Noras Ikstenas vārdu salikums „dzīves svinēšana”. Atzīstu, ir dienas, kad šie vārdi pilnīgi neko neizsaka. Dienas, kuras atminoties, galvā ir melns caurums un nav īsti skaidrs, ko nozīmīgu vai vienkārši jauku tad esmu darījusi. Bet man gribas, lai svētki būtu pēc iespējas biežāk. Lai sarkanās dienas kalendārā iekrāsoju es pati. Lai rodas dziļa iekšēja mīlestība pret ārējo pasauli. Nu un vēl, lai vienmēr ir laba veselība, labi draugi, pietiekošs dzīvei nepieciešamo līdzekļu daudzums un visiem labs prāts :) Bet, ja godīgi, tad tiešām gribas atrast iekšēju spēku, kas palīdzētu pieņemt visu kā teicienā „take it as it comes”.
Un ko Tev šobrīd gribas? Par ko pie sevis domā, kad esi viens vai jūties viens? Kādu sapņainu nākotnes ainiņu zīmē savā galvā, pēc kā esi izbadējies?

čau, man tagad arī ir blogs

Tātad esmu pievienojusies pulkam virtuālo egoistu, kas apraksta savas ikdienišķās, ne sevišķi oriģinālās dzīves gaitas un vienlaikus cer, ka atradīsies kādi daži jauki cilvēki, kas zem šiem banālajiem tekstiņiem iemetīs kaut ko līdzīgu „hei, tu esi baigi kruta”.
Jāatzīst, grafomānija mani vajā kopš traģiskajiem pubertātes gadiem, kad es savu spuraino galviņu izrādīju trijos man vispievilcīgākajos veidos- caur Eduardam Veidenbaumam stilistiski līdzīgu pantiņu skricelēšanu kādā kladē, ko slēpu no visas pasaules (lielākoties no vecākiem), caur dažādu dīvainu aksesuāru un apģērbu pielietojumu (kniepadatas auskaru vietā, vecās mātes sarūsējušie klipši un rokassprādzes u.c. tml.), kā arī „roka princesi” Avrilu Laviņju, Good Charlotte un citiem „smagās mūzikas” pārstāvjiem.
Tagad gan esmu izaugusi „liela un gudra”, kā man kādreiz dzimšanas dienās no sirds (cerams) vēlēja. Diendienā esmu nopietns cilvēks. Atklāti sakot tomēr nē, neesmu. Turpinu rakstīt jūtelīgus tekstus, ko man nepamatoti kādreiz gribētos saukt par dzeju vai prozu, un mūzika joprojām ir mākslas veids, kuru dzirdot man pazūd jebkādas šaubas par Dieva klātbūtni pasaulē.
Un kā jūties tu? Vai esi gana liels? Nopietns cilvēks ar gudrām brillēm, kuras ik pa brīdim jāpielabo, jo slīd nost no deguna? Vai oficiālais uzvalks ir mugurā un nopietnības rieva pierē? No way, es tev neticu.