Power and Control

Līdz šim neesmu sapratusi, kāpēc man un tajā skaitā vairākām manām draudzenēm vai vienkārši jaukām meitenēm (definēsim tā labas paziņas, kuras laikam īsti nevar uzskatīt par draudzenēm), iepatīkas grēkāži. Tas ir kaut kāds psiholoģisks āķis, maziņš, stulbiņš mazohistisks solītis, ko mēs speram ikreiz, kad atkal esam „iekritušas”. Jā, viņš ir idiots, jā, viņš - brunču mednieks, jā, viņš -čakarētājs, jā, viņš „čort-znajet-čto-dumajet”, bet viņš taču tik un tā prot mani ķircināt kā neviens cits, tik sirsnīgi smīdināt, ka nespēju noslēpt vaigu pietvīkumu, tik valšķīgi uzsmaidīt, ka nevar neatsmaidīt pretī. Un galu galā- katram grēkāzim vajadzīgs sava advokāte, un kāpēc lai tā nebūtu es? Jā, tā ir mūsu pašu izvēle. Bet arī jūs esat gudri valdzinātāji. Protams, tas nav nekāds pasaulīgi svarīgi apspriežams temats. Tas vienkārši ir interesanti, kā mums laiku pa laikam patīk spēlēties vienam ar otru, it kā uz pasaules nebūtu nekā cita nozīmīgāka, tikai šampanieša skurbumam līdzīga dzirkstoša sajūta krūtīs. Un it kā neko citu negribētos. Nē. Mēs pieaugsim, un arī jūs pieaugsiet. Vai arī nē. Bet pagaidām „Marina and the Diamonds” joprojām hipnotizējoši dzied „Power and Control” manā galvā, bet es zinu, ka vienreiz es iemācīšos patiesi mīlēt.

give me wings so I can fly

Dažos mūzikas skaņdarbos es sadzirdu kaut ko prātam netveramu, kaut ko, kas aizskar manas jūtas un fantāziju dziļi zemapziņā, kura joprojām ilgojas pēc tādas pilnasinīgas dzīves mīlestības un rīcības lidojuma, kādu vēl nekad nav izjutusi. Tās ir kaislīgas, bet pieklusinātas ilgas, šie darbi ir kā perfekts krāšņa, eksotiska putna lidojums, kā iluzora, brīnišķīga pasaka, kas viesmīlīgi aicina savā mīkstajā, siltajā klēpī un liek sirdij pukstēt straujāk.
Mūzika ir maigs rozā miglas plīvurs, kurā ietinos, kad jūtu, ka ir jāaizver sārtie, nogurušie plakstiņi šai pasaulei ciet. Un tā es iemiegu cieši un neļaujos, neļaujos visām sāpīgajām domām apmeklēt mani šonakt.
Vai tā ir pareizi- jautāju sev. Teorētiķi un praktiķi zinās teikt, ka nav vis, ka tā ir sevis mānīšana, ka tas ir inertums, ka tā ir apstāšanās. Man ir vienalga dažbrīd. Mūzika ir dziedējošs līdzeklis, mierinošs, salds sīrups, kā dažam kino, kā dažam literatūra, kā dažam dejas, kā dažam sports... Tos visus mīlu arī es, pat ļoti, bet mūzika tomēr ir mana pirmā mīlestība, kas nerūs.