Power and Control

Līdz šim neesmu sapratusi, kāpēc man un tajā skaitā vairākām manām draudzenēm vai vienkārši jaukām meitenēm (definēsim tā labas paziņas, kuras laikam īsti nevar uzskatīt par draudzenēm), iepatīkas grēkāži. Tas ir kaut kāds psiholoģisks āķis, maziņš, stulbiņš mazohistisks solītis, ko mēs speram ikreiz, kad atkal esam „iekritušas”. Jā, viņš ir idiots, jā, viņš - brunču mednieks, jā, viņš -čakarētājs, jā, viņš „čort-znajet-čto-dumajet”, bet viņš taču tik un tā prot mani ķircināt kā neviens cits, tik sirsnīgi smīdināt, ka nespēju noslēpt vaigu pietvīkumu, tik valšķīgi uzsmaidīt, ka nevar neatsmaidīt pretī. Un galu galā- katram grēkāzim vajadzīgs sava advokāte, un kāpēc lai tā nebūtu es? Jā, tā ir mūsu pašu izvēle. Bet arī jūs esat gudri valdzinātāji. Protams, tas nav nekāds pasaulīgi svarīgi apspriežams temats. Tas vienkārši ir interesanti, kā mums laiku pa laikam patīk spēlēties vienam ar otru, it kā uz pasaules nebūtu nekā cita nozīmīgāka, tikai šampanieša skurbumam līdzīga dzirkstoša sajūta krūtīs. Un it kā neko citu negribētos. Nē. Mēs pieaugsim, un arī jūs pieaugsiet. Vai arī nē. Bet pagaidām „Marina and the Diamonds” joprojām hipnotizējoši dzied „Power and Control” manā galvā, bet es zinu, ka vienreiz es iemācīšos patiesi mīlēt.

give me wings so I can fly

Dažos mūzikas skaņdarbos es sadzirdu kaut ko prātam netveramu, kaut ko, kas aizskar manas jūtas un fantāziju dziļi zemapziņā, kura joprojām ilgojas pēc tādas pilnasinīgas dzīves mīlestības un rīcības lidojuma, kādu vēl nekad nav izjutusi. Tās ir kaislīgas, bet pieklusinātas ilgas, šie darbi ir kā perfekts krāšņa, eksotiska putna lidojums, kā iluzora, brīnišķīga pasaka, kas viesmīlīgi aicina savā mīkstajā, siltajā klēpī un liek sirdij pukstēt straujāk.
Mūzika ir maigs rozā miglas plīvurs, kurā ietinos, kad jūtu, ka ir jāaizver sārtie, nogurušie plakstiņi šai pasaulei ciet. Un tā es iemiegu cieši un neļaujos, neļaujos visām sāpīgajām domām apmeklēt mani šonakt.
Vai tā ir pareizi- jautāju sev. Teorētiķi un praktiķi zinās teikt, ka nav vis, ka tā ir sevis mānīšana, ka tas ir inertums, ka tā ir apstāšanās. Man ir vienalga dažbrīd. Mūzika ir dziedējošs līdzeklis, mierinošs, salds sīrups, kā dažam kino, kā dažam literatūra, kā dažam dejas, kā dažam sports... Tos visus mīlu arī es, pat ļoti, bet mūzika tomēr ir mana pirmā mīlestība, kas nerūs.

Kā pagātne cīnās un dzīvo mūsos

Režisora Terensa Malika drāma „Dzīvības koks” manā izpratnē ir vizuāli un garīgi baudāms mākslas darbs, kas atklājas pamazām.
Filmas izstieptais, filozofiskais ievads, iespējams, var izraisīt zināmu garlaikošanos, tomēr pēc tā noskatīšanās ar smalku pavedienu sāk raisīties vaļā spēcīgais sižeta kamols. Stāsts, kas sākumā parādījās kā neatbildamu, kontekstuāli neuztveramu jautājumu, klasiskas mūzikas un brīnišķīgu dabas ilustrāciju sajukums, negaidītā veidā rāmiem soļiem kļūst dzīvs un saprotams.
Kino ir mūsdienīga arhitekta pusmūža vecumā fantāziju un atmiņu ceļojums uz bērnību, sākot no piedzimšanas līdz pieaugšanai. Atainota 50-to gadu amerikāņu ģimene, kurā dominē autoritārs, profesionālajā sfērā izgāzies vīrietis, kam ir trīs dēli- trīs kopēja prieka un bēdu brāļi. Māte – maiga un mīloša mājsaimniece- audzina savus bērnus, mācot tiem mīlestību, lēnprātību un mieru. Vecākā dēla Džeka apziņā veidojas pretrunu konflikts, ko pubertātes vecumā izraisa mātes un tēva attieksmes disonanse.
Spēcīga filma, kas sevišķi uzrunās tos, kas ilgojas atšķetināt, kā pagātne ieaudusies mūsu tagadnē un cik liela loma personības konstruēšanā ir ģimenei.

Uznāca vasaras miedziņš...

...un saule izžāvēja manu domāt un rakstīt spēju.
Tik daudz kas noticis un tik smieklīgi maz kas. Vairs neatminos un nemaz negribu. Varbūt tikai tagad sāku apzināties, ka iepriekšredzētais bijis vien atspulgs no īstas dzīves.
Nebaidīties spert soli uz priekšu. Ar atvērtiem plakstiņiem, reizi par visām reizēm izšņauktām un likvidētām iesnām un saspicētām ausīm. Kā to panākt? Tas nav retorisks jautājums. Darot sapratīšu.

Un atā, atā, pagātne! Vienreiz taču ir jāizsūc skapis no sentimentāliem krāmiem un veciem skeletiem. Kaut vai pamazām.

es esmu vs. es gribu

Manu sliktāko īpašību top 10:

1) esmu slinka
2) esmu bez pieredzes
3) es nemāku pieņemt kritiku (par kritiku es reizēm esmu gatava pat iesist, kaut arī tikai domās)
4) es esmu bezzobains plastilīns svešās rokās
5) es neko nemāku, izņemot to, ko māk praktiski visi, kas ir daudz/ maz normāli attīstīti
6) es nodarbojos ar problēmu izgudrošanu
7) es esmu pesimiste. pat ne reāliste. vienkārši pesimiste.
8) ok, izdomāju tikai septiņas.

Manu labāko īpašību top 8:

1) es gribu būt čakla
2) es gribu gūt pieredzi
3) es gribu ar kritikas palīdzību doties augšupejošā virzienā
4) es gribu būt cilvēks
5) es gribu mācēt ko īpašu
6) es gribu izgudrot auglīgas idejas
7) es gribu saskatīt skaisto un aizraujošo ikdienišķajā
8) es gribu būt

p.s. un vēl es gribu pamosties un uzzināt, ka manu bakalaura darba empīriju pa šo nakti uzrakstījusi labā feja no „Pelnrušķītes” :). Vispār lādzīga sieviete viņa bija. Saveda Pelnrušķīti ar Princi. Bet no jebkuras pasakas kādreiz ir jāizaug. Ar labu nakti, prinči un princeses.

mans šodienas objektīvs

Man atkal uznāca bērnišķīgais noskaņojums, kad gribas ielikt kaut ko no sevis tā, lai apkārtējie novērtē. Labu laiku esmu rakstījusi daudz savu domu, pārdomu un izdomu apkopojumus lirikas formā, bet neko nekur nepublicē un man ir tāda sajūta, ka es sūtu savus veidojumus tuksnesim. Īstenībā neesmu neko nekam sūtījusi, jo liekas, ka nav gana labi. Zinu arī, ka nav, bet tomēr joprojām gribas, lai kāds palasa un kaut ko pakomentē. Bet nevienam nav laika un atkal nekas nesanāk. Un tāds ir mans pesimistiskais subjektīvisms šodien ar priedēkli „ne” priekšgalā. Brīnišķīgi, ka, ņemot vērā manu „dabisko labdabību”, vismaz dienasgrāmatai varu paīdēt... būtībā par neko. :)

Caur kuru objektīvu
Tu šodienā skaties
Vai meklē ko provokatīvu
Vai vēlies būt patiess

Un cik vēl būs rāmju
Un tūkstošiem krāsu
Vai izvēlies vienu
Vai visas kā māsas

Ja vētras sen rimušās
Un krāsas ost svaigas
Ir liktenis runājams
Un acīs vēl zaigas

Tu izvēlies. Nebaidies!
Laiks aizlāpīs plaisas.

Caur kuru objektīvu
Tu šodienā skaties
Vai meklē ko provokatīvu
Vai vēlies būt patiess?

Kas vienam gulta, tas citam izlietne

Naktīs, kad pamazām dzimst bakalaura darbi un gribas dzert zāļu tējas ar brokastīm pirktiem biezpiena sieriņiem, var atklāt daudz ko interesantu. Piemēram, to, ka mans kaķis guļ virtuves izlietnē.
Diemžēl paspēju nofočēt tikai mirkli, kurā viņš ar savām pogveidīgajām acīm izbrīnīti un/vai nikni lūr man pretī. Laikam jutās iztraucēts. To, ka viņš nudien ir nedaudz jocīgs, jau iepriekš pamanīju, bet šāda Mikuča aktivitāte līdz šim atklājumam mums kaut kā paslīdējusi garām. Toties garda smiekliņa devu tobrīd ar mammu saņēmām. Varbūt viņam tur ir kaut kā atvēsinoši patīkami. Varbūt es pat gribētu būt viņa vietā un arī ielīst izlietnē. Vienīgi nesaprotu, kā uz tādas cietas un aukstas virsmas var būt ērta atpūta.
Starp citu, Miķis ir mūsu lielajā istabā veicamā remonta virzītājs un stūmējs. Pateicoties viņa lielajai aktivitātei tapešu un dīvāna izpostīšanā, tagad pirksim jaunas tapetes un dīvānu, tā teikt, manam kaķītim būs jauns darbības lauks.