such a beautiful lie to live

My body, My hand
My heaven, My land
My guardian angel is mine

My dreams, My head
My sex, My bed
And it's my Corona with lime

My head, My frown
My kingdom, My crown
My palace and court is mine

My lights, My show
My years to grow
The time that I spend is fine

My coat, My hat
My bones, My fat
My zipper is shut by me

My Skin, My blood
My devil, My God
My freedom is what You see

My begining, My end
My nuclear bomb to pretend…..

My begining, My end
My nuclear BOMB

Maybe we could divide it in two
Maybe

ir forši būt dzīvai

Nu tā. Ziemassvētku un vēl vienu pasaulei ļoti nozīmīgu svētku nedēļā kojās ir dīvaini un arī mazliet forši. Sēdi viens savā personīgajā stāvā (nu, gandrīz personīgajā), klausies radio pilnā skaļumā un pēkšņi sāk šķist, ka svētki, ko daži ļaudis gaida gandrīz vai sākot ar datumu, kad tie beidzas, ir tikai ilūzija.
Iebraucu 26-tajā, tad vispār stāvs bija tik tumšs un kluss kā kapi. Tagad jau šādas tādas dzīvas dvēseles sāk parādīties, bet vienalga ir dīvaini.
Man pietrūkst mammas un tēta. Lielākā daļa draugu tagad ir mājās un čabinās gar pēdējām zem egles palikušajām konfektēm. Bet tas viss sīkumi, ņemot vērā notikumus, ko daža laba mana paziņa piedzīvoja šogad pirms Ziemassvētkiem. Ir forši būt dzīvam, vai tu to zināji? Es, muļķe, reizēm par to aizmirstu.

Prāta Vētras jauno laiku vēsture.

Prāta Vētra manā sirdī. Skan pretrunīgi, bet ir patiesība. Es nefanoju par šo muzikālo apvienību kopš autiņiem, bet esmu iemīlējusi viņus pēdējo gadu laikā. Un es laikam nespēšu klusēt par vakardienas koncertu.
Bez jebkādas pretošanās ļāvu, lai skaņas, vārdi, vizualizācija un Renāra un pārējo prātinieku enerģija un skatuves māksla pārņem mani savā varā. Piecas minūtes Prāta Vētras kompānijā un prāts atslēdzas. Simtprocentīgi. Prāta Vētra ir vēl kas vairāk nekā prāta vētra. Tā ir mūzika un mīlestība. Manu mīlestību pret mūziku nav iespējams iznīcināt, tikai pār manu līķi.

Bija aizkustinošs skatītāju kopkoris „Rudens” un „Spogulīt, spogulīt” laikā. Bija mazlietiņ nodevīgs mirdzums acīs instrumentālās dziesmas- veltījuma Mumiņam- laikā. Bija mute vaļā „Manas dziesmas” laikā, vērojot skatītāju „jāņtārpiņu” izrādi ar mobilajiem telefoniem. Bija spīts un sasaiste ar manām personīgajām emocijām, vēlmēm un domām „Colder”, „Lapsa”, „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”, „Īssavienojums” un „Četri krasti” laikā... un arī „Gara diena” laikā, kas ir viena no mīļākajām dziesmām gan muzikālā pavadījuma, gan teksta ziņā. Bija un paliks. Bija skaisti un tiešām bija tā vērts.

esmu apsnigusi ar prieku

Man tā patīk rakstīt, šķiet- vislabāk par visu pārējo dzīvē. Uzrakstot darbu, es jūtu pacilājošu pārpilnību, it kā esmu izdarījusi kaut ko šausmīgi forši noderīgu, lai gan lielāko daļu manu darbu tāpat neviens neizlasa. Un tie, kas izlasa, ne vienmēr ir tādā sajūsmā kā es pati. Bet tas nekas, ir jāmācās, jāstrādā, jālasa, jāpieņem savas kļūdiņas, jācenšas saprast, kāpēc tās radušās un tad labot tās.
Un vēl man ļoti patīk, ka balti snieg un ārā ir skaisti kā romantiskā filmā. Ka lielveikalos skan sentimentāla Ziemassvētku mūzika. Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki ever, ever, ever. Silta gaisma gada tumšākajā laikā. Iededz lampiņu sevī arī tu.