svētdiena, 2012. gada 25. marts

give me wings so I can fly

Dažos mūzikas skaņdarbos es sadzirdu kaut ko prātam netveramu, kaut ko, kas aizskar manas jūtas un fantāziju dziļi zemapziņā, kura joprojām ilgojas pēc tādas pilnasinīgas dzīves mīlestības un rīcības lidojuma, kādu vēl nekad nav izjutusi. Tās ir kaislīgas, bet pieklusinātas ilgas, šie darbi ir kā perfekts krāšņa, eksotiska putna lidojums, kā iluzora, brīnišķīga pasaka, kas viesmīlīgi aicina savā mīkstajā, siltajā klēpī un liek sirdij pukstēt straujāk.
Mūzika ir maigs rozā miglas plīvurs, kurā ietinos, kad jūtu, ka ir jāaizver sārtie, nogurušie plakstiņi šai pasaulei ciet. Un tā es iemiegu cieši un neļaujos, neļaujos visām sāpīgajām domām apmeklēt mani šonakt.
Vai tā ir pareizi- jautāju sev. Teorētiķi un praktiķi zinās teikt, ka nav vis, ka tā ir sevis mānīšana, ka tas ir inertums, ka tā ir apstāšanās. Man ir vienalga dažbrīd. Mūzika ir dziedējošs līdzeklis, mierinošs, salds sīrups, kā dažam kino, kā dažam literatūra, kā dažam dejas, kā dažam sports... Tos visus mīlu arī es, pat ļoti, bet mūzika tomēr ir mana pirmā mīlestība, kas nerūs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru