Nu tā. Ziemassvētku un vēl vienu pasaulei ļoti nozīmīgu svētku nedēļā kojās ir dīvaini un arī mazliet forši. Sēdi viens savā personīgajā stāvā (nu, gandrīz personīgajā), klausies radio pilnā skaļumā un pēkšņi sāk šķist, ka svētki, ko daži ļaudis gaida gandrīz vai sākot ar datumu, kad tie beidzas, ir tikai ilūzija.
Iebraucu 26-tajā, tad vispār stāvs bija tik tumšs un kluss kā kapi. Tagad jau šādas tādas dzīvas dvēseles sāk parādīties, bet vienalga ir dīvaini.
Man pietrūkst mammas un tēta. Lielākā daļa draugu tagad ir mājās un čabinās gar pēdējām zem egles palikušajām konfektēm. Bet tas viss sīkumi, ņemot vērā notikumus, ko daža laba mana paziņa piedzīvoja šogad pirms Ziemassvētkiem. Ir forši būt dzīvam, vai tu to zināji? Es, muļķe, reizēm par to aizmirstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru