Prāta Vētra manā sirdī. Skan pretrunīgi, bet ir patiesība. Es nefanoju par šo muzikālo apvienību kopš autiņiem, bet esmu iemīlējusi viņus pēdējo gadu laikā. Un es laikam nespēšu klusēt par vakardienas koncertu.
Bez jebkādas pretošanās ļāvu, lai skaņas, vārdi, vizualizācija un Renāra un pārējo prātinieku enerģija un skatuves māksla pārņem mani savā varā. Piecas minūtes Prāta Vētras kompānijā un prāts atslēdzas. Simtprocentīgi. Prāta Vētra ir vēl kas vairāk nekā prāta vētra. Tā ir mūzika un mīlestība. Manu mīlestību pret mūziku nav iespējams iznīcināt, tikai pār manu līķi.
Bija aizkustinošs skatītāju kopkoris „Rudens” un „Spogulīt, spogulīt” laikā. Bija mazlietiņ nodevīgs mirdzums acīs instrumentālās dziesmas- veltījuma Mumiņam- laikā. Bija mute vaļā „Manas dziesmas” laikā, vērojot skatītāju „jāņtārpiņu” izrādi ar mobilajiem telefoniem. Bija spīts un sasaiste ar manām personīgajām emocijām, vēlmēm un domām „Colder”, „Lapsa”, „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”, „Īssavienojums” un „Četri krasti” laikā... un arī „Gara diena” laikā, kas ir viena no mīļākajām dziesmām gan muzikālā pavadījuma, gan teksta ziņā. Bija un paliks. Bija skaisti un tiešām bija tā vērts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru