svētdiena, 2011. gada 13. februāris

Uz priekšu pagātnē

Šo ierakstu rakstīju vakar vakarā vēlā, bet nopublicēt saņemos šodien.

"Izrādās, reizēm ir labi vienkārši iet. Kaut kur. Doties, līdz galam nezinot, kur un kāpēc.
Šodien tiku pāris reizes gandrīz nobraukta, bet kopumā pastaiga izdevās, jo bez sevišķa nolūka aizklejoju līdz savām kādreizējām mājām. Pats intriģējošākais ir tas, ka kāpņutelpā saraksts ar iemītniekiem kopš mūsu pārbraukšanas nav mainījies. Lubānas 6-8 joprojām dzīvo Gusarovs A. un viņa ģimene. Mazlietiņ jocīga sajūta, it kā mēs vēl joprojām atrastos pusotru istabu nelielajā mājoklītī, vienlaikus nicinātā šaurībā un vienlaikus arī mīļā omulībā. Jā, tādas ir sentimentālas ilgas pēc bērnības garšas.
Ziema šogad ir pārsteidzoši skaista. Vai varbūt es vienkārši to sāku redzēt. Novēroju tik skaistas dabas krāsas un spēles, bet neaprakstīšu sīkāk, sanāks banalitātes.
Pa ceļam uz pagātnes mājām, prātā atnāca šādas rindas:

„Egle lepni tur sniega bērnus
Savos kuplajos svārkos,
Krūmu zari noliecas ziemas priekšā.
Cilvēks tikmēr ceļ dabai zārku,
Dabas dabai un savai dabai.”

Tas nav nekas īpašs, un ideja droši vien izklausās nodriskāta līdz vēmienam. Tomēr domāju, fakts, ka tā ir dzirdēta, nemazina tās aktualitāti, bet pats galvenais- nemazina tās īstumu.
Man šķiet, mans šīsdienas ceļojums pagātnē ir iemīti soļi rītdienai. Es ļoti gribu iepazīties pati ar sevi."

1 komentārs:

  1. Agnesīt, neiedomājami skaists, aizkustinošs ieraksts! :)

    AtbildētDzēst