Man atkal uznāca bērnišķīgais noskaņojums, kad gribas ielikt kaut ko no sevis tā, lai apkārtējie novērtē. Labu laiku esmu rakstījusi daudz savu domu, pārdomu un izdomu apkopojumus lirikas formā, bet neko nekur nepublicē un man ir tāda sajūta, ka es sūtu savus veidojumus tuksnesim. Īstenībā neesmu neko nekam sūtījusi, jo liekas, ka nav gana labi. Zinu arī, ka nav, bet tomēr joprojām gribas, lai kāds palasa un kaut ko pakomentē. Bet nevienam nav laika un atkal nekas nesanāk. Un tāds ir mans pesimistiskais subjektīvisms šodien ar priedēkli „ne” priekšgalā. Brīnišķīgi, ka, ņemot vērā manu „dabisko labdabību”, vismaz dienasgrāmatai varu paīdēt... būtībā par neko. :)
Caur kuru objektīvu
Tu šodienā skaties
Vai meklē ko provokatīvu
Vai vēlies būt patiess
Un cik vēl būs rāmju
Un tūkstošiem krāsu
Vai izvēlies vienu
Vai visas kā māsas
Ja vētras sen rimušās
Un krāsas ost svaigas
Ir liktenis runājams
Un acīs vēl zaigas
Tu izvēlies. Nebaidies!
Laiks aizlāpīs plaisas.
Caur kuru objektīvu
Tu šodienā skaties
Vai meklē ko provokatīvu
Vai vēlies būt patiess?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru