Tik daudz kas noticis un tik smieklīgi maz kas. Vairs neatminos un nemaz negribu. Varbūt tikai tagad sāku apzināties, ka iepriekšredzētais bijis vien atspulgs no īstas dzīves.
Nebaidīties spert soli uz priekšu. Ar atvērtiem plakstiņiem, reizi par visām reizēm izšņauktām un likvidētām iesnām un saspicētām ausīm. Kā to panākt? Tas nav retorisks jautājums. Darot sapratīšu.
Un atā, atā, pagātne! Vienreiz taču ir jāizsūc skapis no sentimentāliem krāmiem un veciem skeletiem. Kaut vai pamazām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru