ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

Kā pagātne cīnās un dzīvo mūsos

Režisora Terensa Malika drāma „Dzīvības koks” manā izpratnē ir vizuāli un garīgi baudāms mākslas darbs, kas atklājas pamazām.
Filmas izstieptais, filozofiskais ievads, iespējams, var izraisīt zināmu garlaikošanos, tomēr pēc tā noskatīšanās ar smalku pavedienu sāk raisīties vaļā spēcīgais sižeta kamols. Stāsts, kas sākumā parādījās kā neatbildamu, kontekstuāli neuztveramu jautājumu, klasiskas mūzikas un brīnišķīgu dabas ilustrāciju sajukums, negaidītā veidā rāmiem soļiem kļūst dzīvs un saprotams.
Kino ir mūsdienīga arhitekta pusmūža vecumā fantāziju un atmiņu ceļojums uz bērnību, sākot no piedzimšanas līdz pieaugšanai. Atainota 50-to gadu amerikāņu ģimene, kurā dominē autoritārs, profesionālajā sfērā izgāzies vīrietis, kam ir trīs dēli- trīs kopēja prieka un bēdu brāļi. Māte – maiga un mīloša mājsaimniece- audzina savus bērnus, mācot tiem mīlestību, lēnprātību un mieru. Vecākā dēla Džeka apziņā veidojas pretrunu konflikts, ko pubertātes vecumā izraisa mātes un tēva attieksmes disonanse.
Spēcīga filma, kas sevišķi uzrunās tos, kas ilgojas atšķetināt, kā pagātne ieaudusies mūsu tagadnē un cik liela loma personības konstruēšanā ir ģimenei.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru