čau, man tagad arī ir blogs

Tātad esmu pievienojusies pulkam virtuālo egoistu, kas apraksta savas ikdienišķās, ne sevišķi oriģinālās dzīves gaitas un vienlaikus cer, ka atradīsies kādi daži jauki cilvēki, kas zem šiem banālajiem tekstiņiem iemetīs kaut ko līdzīgu „hei, tu esi baigi kruta”.
Jāatzīst, grafomānija mani vajā kopš traģiskajiem pubertātes gadiem, kad es savu spuraino galviņu izrādīju trijos man vispievilcīgākajos veidos- caur Eduardam Veidenbaumam stilistiski līdzīgu pantiņu skricelēšanu kādā kladē, ko slēpu no visas pasaules (lielākoties no vecākiem), caur dažādu dīvainu aksesuāru un apģērbu pielietojumu (kniepadatas auskaru vietā, vecās mātes sarūsējušie klipši un rokassprādzes u.c. tml.), kā arī „roka princesi” Avrilu Laviņju, Good Charlotte un citiem „smagās mūzikas” pārstāvjiem.
Tagad gan esmu izaugusi „liela un gudra”, kā man kādreiz dzimšanas dienās no sirds (cerams) vēlēja. Diendienā esmu nopietns cilvēks. Atklāti sakot tomēr nē, neesmu. Turpinu rakstīt jūtelīgus tekstus, ko man nepamatoti kādreiz gribētos saukt par dzeju vai prozu, un mūzika joprojām ir mākslas veids, kuru dzirdot man pazūd jebkādas šaubas par Dieva klātbūtni pasaulē.
Un kā jūties tu? Vai esi gana liels? Nopietns cilvēks ar gudrām brillēm, kuras ik pa brīdim jāpielabo, jo slīd nost no deguna? Vai oficiālais uzvalks ir mugurā un nopietnības rieva pierē? No way, es tev neticu.