Man ir kāda nopietna iekšēja barjera, kuru ir grūti šķērsot. Patiesībā laikam nemaz tik grūti nav, es tikai baidos. Man nepatīk strīdēties, lai gan es neesmu nekāda miera mika un visi, kas mani patiesi pazīst, zina, ka es ciešu no sava piekāpīgā, „labā” rakstura. Nemaz jau labs tas nav. Tu centies būt visas pasaules sweetheart, bet grimsti neziņā par to, kas esi īstenībā. Tāpēc man tik ļoti patīk bērnības. Bērni ir tādi, kādi viņi ir, skaisti savā vienkāršībā. Labi, tā nav nekāda svaigā atziņa, pietam, tā nekādā veidā neuzlabo manu situāciju. Es atceros, bērnībā biju komandiere izlēcēja, pašpasludināta dīva un man visur gribējās būt number one. Smieklīga biju, un tomēr daudz dabiskāka, nekā dažbrīd esmu tagad.
Par auniem kādā ironiskā horoskopā minēts „Vieglāk uzreiz nosist, nekā sākt ar viņu strīdēties, tāpēc ka Aunu strīdā var pārspēt tikai vienā gadījumā - ja viņš ir bezrocīgs, kurlmēms un bezkāju invalīds.” Tas ir gandrīz tas pats, kas : „1. Aunam vienmēr ir taisnība; 2. Ja aunam nav taisnība, skatīties pirmo likumu.” :) Gan jau, ka lielākā daļa aunu atbilst šim raksturojumam. Es gan ne. Diemžēl. Varbūt atskārsme par šo trūkumu palīdzēs man mainīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru