Šobrīd ir spārnots noskaņojums.
Ir tik neierasti kojās iet gulēt pirms pusnakts un nākamajā rītā bez modinātāja pamosties plkst. 8:00. Tas ir aptuveni tāpat kā kādreiz Kārsavā, kad rudens un ziemas brīvlaikos ciemojos pie saviem vecvecākiem. Gultas bija saklātas jau pirms deviņiem un būtībā aptuveni pēc stundas saldais, mierīgās, lēnīgās „lauku” dzīves dāvātais miedziņš mani jau bija iekarojis. Tikai modos es daudz vēlāk kā šodien, ne agrāk par pus desmitiem. Kāda brīnišķīga dzīves izšķērdēšana!
Baiba vakar teica, ka grib šašlikus un zaļumballes, un braukt ar riteni. Atkal vasaru. Man gan kā parasti- tiklīdz Stockmanī parādās jauni eglīšpiederumi- zelta, balti, rozā, sudraba spīguļi, tiklīdz kāds no vilinošajiem katalogiem ar vajadzīgiem un nevajadzīgiem svētku piederumiem sarkanbaltos toņos ir klāt, tiklīdz kāds lielpilsētas koks sāk spīdēt, tā sāk gribēties Ziemassvētkus. Kaut kas manī tomēr ir drusciņ no vārnas. Taču šīs skaistās lietas ir tikai šīs skaistās lietas, nevis svētki savā būtībā.
Man stipri patīk Noras Ikstenas vārdu salikums „dzīves svinēšana”. Atzīstu, ir dienas, kad šie vārdi pilnīgi neko neizsaka. Dienas, kuras atminoties, galvā ir melns caurums un nav īsti skaidrs, ko nozīmīgu vai vienkārši jauku tad esmu darījusi. Bet man gribas, lai svētki būtu pēc iespējas biežāk. Lai sarkanās dienas kalendārā iekrāsoju es pati. Lai rodas dziļa iekšēja mīlestība pret ārējo pasauli. Nu un vēl, lai vienmēr ir laba veselība, labi draugi, pietiekošs dzīvei nepieciešamo līdzekļu daudzums un visiem labs prāts :) Bet, ja godīgi, tad tiešām gribas atrast iekšēju spēku, kas palīdzētu pieņemt visu kā teicienā „take it as it comes”.
Un ko Tev šobrīd gribas? Par ko pie sevis domā, kad esi viens vai jūties viens? Kādu sapņainu nākotnes ainiņu zīmē savā galvā, pēc kā esi izbadējies?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru