Uz priekšu pagātnē

Šo ierakstu rakstīju vakar vakarā vēlā, bet nopublicēt saņemos šodien.

"Izrādās, reizēm ir labi vienkārši iet. Kaut kur. Doties, līdz galam nezinot, kur un kāpēc.
Šodien tiku pāris reizes gandrīz nobraukta, bet kopumā pastaiga izdevās, jo bez sevišķa nolūka aizklejoju līdz savām kādreizējām mājām. Pats intriģējošākais ir tas, ka kāpņutelpā saraksts ar iemītniekiem kopš mūsu pārbraukšanas nav mainījies. Lubānas 6-8 joprojām dzīvo Gusarovs A. un viņa ģimene. Mazlietiņ jocīga sajūta, it kā mēs vēl joprojām atrastos pusotru istabu nelielajā mājoklītī, vienlaikus nicinātā šaurībā un vienlaikus arī mīļā omulībā. Jā, tādas ir sentimentālas ilgas pēc bērnības garšas.
Ziema šogad ir pārsteidzoši skaista. Vai varbūt es vienkārši to sāku redzēt. Novēroju tik skaistas dabas krāsas un spēles, bet neaprakstīšu sīkāk, sanāks banalitātes.
Pa ceļam uz pagātnes mājām, prātā atnāca šādas rindas:

„Egle lepni tur sniega bērnus
Savos kuplajos svārkos,
Krūmu zari noliecas ziemas priekšā.
Cilvēks tikmēr ceļ dabai zārku,
Dabas dabai un savai dabai.”

Tas nav nekas īpašs, un ideja droši vien izklausās nodriskāta līdz vēmienam. Tomēr domāju, fakts, ka tā ir dzirdēta, nemazina tās aktualitāti, bet pats galvenais- nemazina tās īstumu.
Man šķiet, mans šīsdienas ceļojums pagātnē ir iemīti soļi rītdienai. Es ļoti gribu iepazīties pati ar sevi."

Romantiskais panks- nesaprastais bērns jeb sveiciens no pubertātes.

Ā, atradu kādas savas ļoti smieklīgas bildes pirmajos „sociālajos tīklos” (ieliku pēdiņās, jo īsti nezinu, vai tos par tādiem varētu saukt, laikam jau drīzāk tos dēvē par iepazīšanās portāliem vai vienkārši tūkstoš-savu-bezjēdzīgu-bilžu-ievietošanas portāliem). Nu tāda es biju! Ok, iepriekšējais teikums neko neizsaka  Tomēr, paskatoties uz šīm bildēm, man zūd valoda.

P.S. Sēžu skolas bibliotēkā mētelī un cepurē. Reizēm man ir sajūta, ka esmu no ledus.

manā pazemes labirintā kāds iededza sveci

It kā jau esmu aizgājusi no reālā darba, lai atvilktu elpu un pārdomātu, ko gribu, bet arī tagad jāizdara šausmīgi daudz lietu, kamēr manā galvā iemājojis šausmīgs haoss un apjukums. Domas šaudās kā tenisa bumbiņa no vienas puses uz otru, bet sporta, miega un pašcieņas deficīts turpina mani ēst. Piedevām- man tik ļoti nepatīk visi darbības vārdi, kuriem pievienots priedēklis „jā”. Kā teiktu Mārtiņš Freimanis- „Ir tikai pienākums, kurš sen līdz kaklam visiem mums.”
Gribēju pafilozofēt par mīlestību pret cilvēku pēc viņa aiziešanas. Cik ļoti mēs esam liekulīgi! Cik daudz mīļus vārdus tagad veltām nu jau debesīs mājojošajam dziedātājam!
Rakstu tā, it kā pati būtu bez grēka. Mans Winamp jau trīs dienas pēc kārtas neko, izņemot Mārtiņa un Tumsas vārdu, savā pleilistē nav redzējis. Un tikai tagad es dzirdu un saskatu vārdu jēgu, pamanu viņa mūždien sapņainās, mirdzošās acis un raudu no visas sirds, lasot M.F. dzīvesstāsta pārpublicējumu no „Patiesās Dzīves” portālā kasjauns.lv. Protams, Tumsa man patikusi arī agrāk, esmu pat lasījusi Mārtiņa dzejoļu krājumu „Zālīte truša dvēselei”. Bet varbūt neesmu iepriekš domājusi līdzi. Tikai uztvēru dažas smeldzošas, dažas patīkami kutinošas emocijas, kuras izjutu, lasot, redzot, klausoties...
Šo emociju un pārdomu ietvaros nonācu pie kāda, manuprāt, sevišķi nozīmīga secinājuma. CILVĒKS IR JĀMĪL, KAMĒR VIŅŠ IR DZĪVS. Protams, neesmu iepriekš dzīvojusi alā, un šādu atziņu manas ausis jau ir dzirdējušas. Bet šoreiz esmu nonākusi pie tās pa savu personīgo ceļu, un jūtu, ka, iespējams, beidzot saprotu šos vārdus pa īstam. Kaut nu man būtu pietiekoši drosmes, lai spētu patiesi iemīlēt cilvēku, kamēr viņš ir tepat, blakus. Vai es izklausos pēc dīvaines? Kā tā- es neprotu mīlēt? Bet kā ir ar tevi? Vai tu proti mīlēt un vai vispār zini, kas paslēpies aiz šī vārda? Man tas ir noslēpums, bet nu jau migla pamazām tiek izklīdināta.
Tikai nesaki kādam, ka mīli. Labāk nesaki, vienkārši rīkojies tā, kā tu jūti, kad kaut ko dara ar mīlestību.

ieekonomēju

Šodien prātā ienāca vienkārši ģeniāla doma. Dārgās, garšīgās Narvessen kafijas vietā nolēmu iegādāties uz pusi lētāku no automāta- mazāk garšīgu, bet dzert jau var. Diemžēl lētajam pakaļdarinājumam „jumtiņš” tāds pačābīgs- īsti neturas vietā. Dzerot savu pusdienu kafiju, „jumtiņš aizbrauca” un sanāca aplaistīt ne tikai savas svinīgās, melnās bikses, bet arī biroja krēslu, kas diemžēl nepieder man. Nācās skriet uz tuvākajām „Drogām” pēc „Vanish” vai „Zoluškas”, vai kāda cita brīnumlīdzekļa par 2,99 LVL... Ieekonomēju, ha ha.
Klienti pilnmēness iespaidā ir sevišķi sirsnīgi. Šodien tiku nolamāta vairākas reizes par to, par ko esmu vainīga, bet vēl biežāk par to, par ko, protams, neesmu. Tagad, sēzot uz gultas, šķiet- kājas piekārtas pie vidukļa kā smagas hanteles, bet galvā vates gabals. Rīt radošā kursa darba aizstāvēšana, fū, vismaz viens darbs būs garām. Wish me well.

such a beautiful lie to live

My body, My hand
My heaven, My land
My guardian angel is mine

My dreams, My head
My sex, My bed
And it's my Corona with lime

My head, My frown
My kingdom, My crown
My palace and court is mine

My lights, My show
My years to grow
The time that I spend is fine

My coat, My hat
My bones, My fat
My zipper is shut by me

My Skin, My blood
My devil, My God
My freedom is what You see

My begining, My end
My nuclear bomb to pretend…..

My begining, My end
My nuclear BOMB

Maybe we could divide it in two
Maybe

ir forši būt dzīvai

Nu tā. Ziemassvētku un vēl vienu pasaulei ļoti nozīmīgu svētku nedēļā kojās ir dīvaini un arī mazliet forši. Sēdi viens savā personīgajā stāvā (nu, gandrīz personīgajā), klausies radio pilnā skaļumā un pēkšņi sāk šķist, ka svētki, ko daži ļaudis gaida gandrīz vai sākot ar datumu, kad tie beidzas, ir tikai ilūzija.
Iebraucu 26-tajā, tad vispār stāvs bija tik tumšs un kluss kā kapi. Tagad jau šādas tādas dzīvas dvēseles sāk parādīties, bet vienalga ir dīvaini.
Man pietrūkst mammas un tēta. Lielākā daļa draugu tagad ir mājās un čabinās gar pēdējām zem egles palikušajām konfektēm. Bet tas viss sīkumi, ņemot vērā notikumus, ko daža laba mana paziņa piedzīvoja šogad pirms Ziemassvētkiem. Ir forši būt dzīvam, vai tu to zināji? Es, muļķe, reizēm par to aizmirstu.

Prāta Vētras jauno laiku vēsture.

Prāta Vētra manā sirdī. Skan pretrunīgi, bet ir patiesība. Es nefanoju par šo muzikālo apvienību kopš autiņiem, bet esmu iemīlējusi viņus pēdējo gadu laikā. Un es laikam nespēšu klusēt par vakardienas koncertu.
Bez jebkādas pretošanās ļāvu, lai skaņas, vārdi, vizualizācija un Renāra un pārējo prātinieku enerģija un skatuves māksla pārņem mani savā varā. Piecas minūtes Prāta Vētras kompānijā un prāts atslēdzas. Simtprocentīgi. Prāta Vētra ir vēl kas vairāk nekā prāta vētra. Tā ir mūzika un mīlestība. Manu mīlestību pret mūziku nav iespējams iznīcināt, tikai pār manu līķi.

Bija aizkustinošs skatītāju kopkoris „Rudens” un „Spogulīt, spogulīt” laikā. Bija mazlietiņ nodevīgs mirdzums acīs instrumentālās dziesmas- veltījuma Mumiņam- laikā. Bija mute vaļā „Manas dziesmas” laikā, vērojot skatītāju „jāņtārpiņu” izrādi ar mobilajiem telefoniem. Bija spīts un sasaiste ar manām personīgajām emocijām, vēlmēm un domām „Colder”, „Lapsa”, „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”, „Īssavienojums” un „Četri krasti” laikā... un arī „Gara diena” laikā, kas ir viena no mīļākajām dziesmām gan muzikālā pavadījuma, gan teksta ziņā. Bija un paliks. Bija skaisti un tiešām bija tā vērts.