Power and Control

Līdz šim neesmu sapratusi, kāpēc man un tajā skaitā vairākām manām draudzenēm vai vienkārši jaukām meitenēm (definēsim tā labas paziņas, kuras laikam īsti nevar uzskatīt par draudzenēm), iepatīkas grēkāži. Tas ir kaut kāds psiholoģisks āķis, maziņš, stulbiņš mazohistisks solītis, ko mēs speram ikreiz, kad atkal esam „iekritušas”. Jā, viņš ir idiots, jā, viņš - brunču mednieks, jā, viņš -čakarētājs, jā, viņš „čort-znajet-čto-dumajet”, bet viņš taču tik un tā prot mani ķircināt kā neviens cits, tik sirsnīgi smīdināt, ka nespēju noslēpt vaigu pietvīkumu, tik valšķīgi uzsmaidīt, ka nevar neatsmaidīt pretī. Un galu galā- katram grēkāzim vajadzīgs sava advokāte, un kāpēc lai tā nebūtu es? Jā, tā ir mūsu pašu izvēle. Bet arī jūs esat gudri valdzinātāji. Protams, tas nav nekāds pasaulīgi svarīgi apspriežams temats. Tas vienkārši ir interesanti, kā mums laiku pa laikam patīk spēlēties vienam ar otru, it kā uz pasaules nebūtu nekā cita nozīmīgāka, tikai šampanieša skurbumam līdzīga dzirkstoša sajūta krūtīs. Un it kā neko citu negribētos. Nē. Mēs pieaugsim, un arī jūs pieaugsiet. Vai arī nē. Bet pagaidām „Marina and the Diamonds” joprojām hipnotizējoši dzied „Power and Control” manā galvā, bet es zinu, ka vienreiz es iemācīšos patiesi mīlēt.

give me wings so I can fly

Dažos mūzikas skaņdarbos es sadzirdu kaut ko prātam netveramu, kaut ko, kas aizskar manas jūtas un fantāziju dziļi zemapziņā, kura joprojām ilgojas pēc tādas pilnasinīgas dzīves mīlestības un rīcības lidojuma, kādu vēl nekad nav izjutusi. Tās ir kaislīgas, bet pieklusinātas ilgas, šie darbi ir kā perfekts krāšņa, eksotiska putna lidojums, kā iluzora, brīnišķīga pasaka, kas viesmīlīgi aicina savā mīkstajā, siltajā klēpī un liek sirdij pukstēt straujāk.
Mūzika ir maigs rozā miglas plīvurs, kurā ietinos, kad jūtu, ka ir jāaizver sārtie, nogurušie plakstiņi šai pasaulei ciet. Un tā es iemiegu cieši un neļaujos, neļaujos visām sāpīgajām domām apmeklēt mani šonakt.
Vai tā ir pareizi- jautāju sev. Teorētiķi un praktiķi zinās teikt, ka nav vis, ka tā ir sevis mānīšana, ka tas ir inertums, ka tā ir apstāšanās. Man ir vienalga dažbrīd. Mūzika ir dziedējošs līdzeklis, mierinošs, salds sīrups, kā dažam kino, kā dažam literatūra, kā dažam dejas, kā dažam sports... Tos visus mīlu arī es, pat ļoti, bet mūzika tomēr ir mana pirmā mīlestība, kas nerūs.

Kā pagātne cīnās un dzīvo mūsos

Režisora Terensa Malika drāma „Dzīvības koks” manā izpratnē ir vizuāli un garīgi baudāms mākslas darbs, kas atklājas pamazām.
Filmas izstieptais, filozofiskais ievads, iespējams, var izraisīt zināmu garlaikošanos, tomēr pēc tā noskatīšanās ar smalku pavedienu sāk raisīties vaļā spēcīgais sižeta kamols. Stāsts, kas sākumā parādījās kā neatbildamu, kontekstuāli neuztveramu jautājumu, klasiskas mūzikas un brīnišķīgu dabas ilustrāciju sajukums, negaidītā veidā rāmiem soļiem kļūst dzīvs un saprotams.
Kino ir mūsdienīga arhitekta pusmūža vecumā fantāziju un atmiņu ceļojums uz bērnību, sākot no piedzimšanas līdz pieaugšanai. Atainota 50-to gadu amerikāņu ģimene, kurā dominē autoritārs, profesionālajā sfērā izgāzies vīrietis, kam ir trīs dēli- trīs kopēja prieka un bēdu brāļi. Māte – maiga un mīloša mājsaimniece- audzina savus bērnus, mācot tiem mīlestību, lēnprātību un mieru. Vecākā dēla Džeka apziņā veidojas pretrunu konflikts, ko pubertātes vecumā izraisa mātes un tēva attieksmes disonanse.
Spēcīga filma, kas sevišķi uzrunās tos, kas ilgojas atšķetināt, kā pagātne ieaudusies mūsu tagadnē un cik liela loma personības konstruēšanā ir ģimenei.

Uznāca vasaras miedziņš...

...un saule izžāvēja manu domāt un rakstīt spēju.
Tik daudz kas noticis un tik smieklīgi maz kas. Vairs neatminos un nemaz negribu. Varbūt tikai tagad sāku apzināties, ka iepriekšredzētais bijis vien atspulgs no īstas dzīves.
Nebaidīties spert soli uz priekšu. Ar atvērtiem plakstiņiem, reizi par visām reizēm izšņauktām un likvidētām iesnām un saspicētām ausīm. Kā to panākt? Tas nav retorisks jautājums. Darot sapratīšu.

Un atā, atā, pagātne! Vienreiz taču ir jāizsūc skapis no sentimentāliem krāmiem un veciem skeletiem. Kaut vai pamazām.

es esmu vs. es gribu

Manu sliktāko īpašību top 10:

1) esmu slinka
2) esmu bez pieredzes
3) es nemāku pieņemt kritiku (par kritiku es reizēm esmu gatava pat iesist, kaut arī tikai domās)
4) es esmu bezzobains plastilīns svešās rokās
5) es neko nemāku, izņemot to, ko māk praktiski visi, kas ir daudz/ maz normāli attīstīti
6) es nodarbojos ar problēmu izgudrošanu
7) es esmu pesimiste. pat ne reāliste. vienkārši pesimiste.
8) ok, izdomāju tikai septiņas.

Manu labāko īpašību top 8:

1) es gribu būt čakla
2) es gribu gūt pieredzi
3) es gribu ar kritikas palīdzību doties augšupejošā virzienā
4) es gribu būt cilvēks
5) es gribu mācēt ko īpašu
6) es gribu izgudrot auglīgas idejas
7) es gribu saskatīt skaisto un aizraujošo ikdienišķajā
8) es gribu būt

p.s. un vēl es gribu pamosties un uzzināt, ka manu bakalaura darba empīriju pa šo nakti uzrakstījusi labā feja no „Pelnrušķītes” :). Vispār lādzīga sieviete viņa bija. Saveda Pelnrušķīti ar Princi. Bet no jebkuras pasakas kādreiz ir jāizaug. Ar labu nakti, prinči un princeses.

mans šodienas objektīvs

Man atkal uznāca bērnišķīgais noskaņojums, kad gribas ielikt kaut ko no sevis tā, lai apkārtējie novērtē. Labu laiku esmu rakstījusi daudz savu domu, pārdomu un izdomu apkopojumus lirikas formā, bet neko nekur nepublicē un man ir tāda sajūta, ka es sūtu savus veidojumus tuksnesim. Īstenībā neesmu neko nekam sūtījusi, jo liekas, ka nav gana labi. Zinu arī, ka nav, bet tomēr joprojām gribas, lai kāds palasa un kaut ko pakomentē. Bet nevienam nav laika un atkal nekas nesanāk. Un tāds ir mans pesimistiskais subjektīvisms šodien ar priedēkli „ne” priekšgalā. Brīnišķīgi, ka, ņemot vērā manu „dabisko labdabību”, vismaz dienasgrāmatai varu paīdēt... būtībā par neko. :)

Caur kuru objektīvu
Tu šodienā skaties
Vai meklē ko provokatīvu
Vai vēlies būt patiess

Un cik vēl būs rāmju
Un tūkstošiem krāsu
Vai izvēlies vienu
Vai visas kā māsas

Ja vētras sen rimušās
Un krāsas ost svaigas
Ir liktenis runājams
Un acīs vēl zaigas

Tu izvēlies. Nebaidies!
Laiks aizlāpīs plaisas.

Caur kuru objektīvu
Tu šodienā skaties
Vai meklē ko provokatīvu
Vai vēlies būt patiess?

Kas vienam gulta, tas citam izlietne

Naktīs, kad pamazām dzimst bakalaura darbi un gribas dzert zāļu tējas ar brokastīm pirktiem biezpiena sieriņiem, var atklāt daudz ko interesantu. Piemēram, to, ka mans kaķis guļ virtuves izlietnē.
Diemžēl paspēju nofočēt tikai mirkli, kurā viņš ar savām pogveidīgajām acīm izbrīnīti un/vai nikni lūr man pretī. Laikam jutās iztraucēts. To, ka viņš nudien ir nedaudz jocīgs, jau iepriekš pamanīju, bet šāda Mikuča aktivitāte līdz šim atklājumam mums kaut kā paslīdējusi garām. Toties garda smiekliņa devu tobrīd ar mammu saņēmām. Varbūt viņam tur ir kaut kā atvēsinoši patīkami. Varbūt es pat gribētu būt viņa vietā un arī ielīst izlietnē. Vienīgi nesaprotu, kā uz tādas cietas un aukstas virsmas var būt ērta atpūta.
Starp citu, Miķis ir mūsu lielajā istabā veicamā remonta virzītājs un stūmējs. Pateicoties viņa lielajai aktivitātei tapešu un dīvāna izpostīšanā, tagad pirksim jaunas tapetes un dīvānu, tā teikt, manam kaķītim būs jauns darbības lauks.

Uz priekšu pagātnē

Šo ierakstu rakstīju vakar vakarā vēlā, bet nopublicēt saņemos šodien.

"Izrādās, reizēm ir labi vienkārši iet. Kaut kur. Doties, līdz galam nezinot, kur un kāpēc.
Šodien tiku pāris reizes gandrīz nobraukta, bet kopumā pastaiga izdevās, jo bez sevišķa nolūka aizklejoju līdz savām kādreizējām mājām. Pats intriģējošākais ir tas, ka kāpņutelpā saraksts ar iemītniekiem kopš mūsu pārbraukšanas nav mainījies. Lubānas 6-8 joprojām dzīvo Gusarovs A. un viņa ģimene. Mazlietiņ jocīga sajūta, it kā mēs vēl joprojām atrastos pusotru istabu nelielajā mājoklītī, vienlaikus nicinātā šaurībā un vienlaikus arī mīļā omulībā. Jā, tādas ir sentimentālas ilgas pēc bērnības garšas.
Ziema šogad ir pārsteidzoši skaista. Vai varbūt es vienkārši to sāku redzēt. Novēroju tik skaistas dabas krāsas un spēles, bet neaprakstīšu sīkāk, sanāks banalitātes.
Pa ceļam uz pagātnes mājām, prātā atnāca šādas rindas:

„Egle lepni tur sniega bērnus
Savos kuplajos svārkos,
Krūmu zari noliecas ziemas priekšā.
Cilvēks tikmēr ceļ dabai zārku,
Dabas dabai un savai dabai.”

Tas nav nekas īpašs, un ideja droši vien izklausās nodriskāta līdz vēmienam. Tomēr domāju, fakts, ka tā ir dzirdēta, nemazina tās aktualitāti, bet pats galvenais- nemazina tās īstumu.
Man šķiet, mans šīsdienas ceļojums pagātnē ir iemīti soļi rītdienai. Es ļoti gribu iepazīties pati ar sevi."

Romantiskais panks- nesaprastais bērns jeb sveiciens no pubertātes.

Ā, atradu kādas savas ļoti smieklīgas bildes pirmajos „sociālajos tīklos” (ieliku pēdiņās, jo īsti nezinu, vai tos par tādiem varētu saukt, laikam jau drīzāk tos dēvē par iepazīšanās portāliem vai vienkārši tūkstoš-savu-bezjēdzīgu-bilžu-ievietošanas portāliem). Nu tāda es biju! Ok, iepriekšējais teikums neko neizsaka  Tomēr, paskatoties uz šīm bildēm, man zūd valoda.

P.S. Sēžu skolas bibliotēkā mētelī un cepurē. Reizēm man ir sajūta, ka esmu no ledus.

manā pazemes labirintā kāds iededza sveci

It kā jau esmu aizgājusi no reālā darba, lai atvilktu elpu un pārdomātu, ko gribu, bet arī tagad jāizdara šausmīgi daudz lietu, kamēr manā galvā iemājojis šausmīgs haoss un apjukums. Domas šaudās kā tenisa bumbiņa no vienas puses uz otru, bet sporta, miega un pašcieņas deficīts turpina mani ēst. Piedevām- man tik ļoti nepatīk visi darbības vārdi, kuriem pievienots priedēklis „jā”. Kā teiktu Mārtiņš Freimanis- „Ir tikai pienākums, kurš sen līdz kaklam visiem mums.”
Gribēju pafilozofēt par mīlestību pret cilvēku pēc viņa aiziešanas. Cik ļoti mēs esam liekulīgi! Cik daudz mīļus vārdus tagad veltām nu jau debesīs mājojošajam dziedātājam!
Rakstu tā, it kā pati būtu bez grēka. Mans Winamp jau trīs dienas pēc kārtas neko, izņemot Mārtiņa un Tumsas vārdu, savā pleilistē nav redzējis. Un tikai tagad es dzirdu un saskatu vārdu jēgu, pamanu viņa mūždien sapņainās, mirdzošās acis un raudu no visas sirds, lasot M.F. dzīvesstāsta pārpublicējumu no „Patiesās Dzīves” portālā kasjauns.lv. Protams, Tumsa man patikusi arī agrāk, esmu pat lasījusi Mārtiņa dzejoļu krājumu „Zālīte truša dvēselei”. Bet varbūt neesmu iepriekš domājusi līdzi. Tikai uztvēru dažas smeldzošas, dažas patīkami kutinošas emocijas, kuras izjutu, lasot, redzot, klausoties...
Šo emociju un pārdomu ietvaros nonācu pie kāda, manuprāt, sevišķi nozīmīga secinājuma. CILVĒKS IR JĀMĪL, KAMĒR VIŅŠ IR DZĪVS. Protams, neesmu iepriekš dzīvojusi alā, un šādu atziņu manas ausis jau ir dzirdējušas. Bet šoreiz esmu nonākusi pie tās pa savu personīgo ceļu, un jūtu, ka, iespējams, beidzot saprotu šos vārdus pa īstam. Kaut nu man būtu pietiekoši drosmes, lai spētu patiesi iemīlēt cilvēku, kamēr viņš ir tepat, blakus. Vai es izklausos pēc dīvaines? Kā tā- es neprotu mīlēt? Bet kā ir ar tevi? Vai tu proti mīlēt un vai vispār zini, kas paslēpies aiz šī vārda? Man tas ir noslēpums, bet nu jau migla pamazām tiek izklīdināta.
Tikai nesaki kādam, ka mīli. Labāk nesaki, vienkārši rīkojies tā, kā tu jūti, kad kaut ko dara ar mīlestību.

ieekonomēju

Šodien prātā ienāca vienkārši ģeniāla doma. Dārgās, garšīgās Narvessen kafijas vietā nolēmu iegādāties uz pusi lētāku no automāta- mazāk garšīgu, bet dzert jau var. Diemžēl lētajam pakaļdarinājumam „jumtiņš” tāds pačābīgs- īsti neturas vietā. Dzerot savu pusdienu kafiju, „jumtiņš aizbrauca” un sanāca aplaistīt ne tikai savas svinīgās, melnās bikses, bet arī biroja krēslu, kas diemžēl nepieder man. Nācās skriet uz tuvākajām „Drogām” pēc „Vanish” vai „Zoluškas”, vai kāda cita brīnumlīdzekļa par 2,99 LVL... Ieekonomēju, ha ha.
Klienti pilnmēness iespaidā ir sevišķi sirsnīgi. Šodien tiku nolamāta vairākas reizes par to, par ko esmu vainīga, bet vēl biežāk par to, par ko, protams, neesmu. Tagad, sēzot uz gultas, šķiet- kājas piekārtas pie vidukļa kā smagas hanteles, bet galvā vates gabals. Rīt radošā kursa darba aizstāvēšana, fū, vismaz viens darbs būs garām. Wish me well.

such a beautiful lie to live

My body, My hand
My heaven, My land
My guardian angel is mine

My dreams, My head
My sex, My bed
And it's my Corona with lime

My head, My frown
My kingdom, My crown
My palace and court is mine

My lights, My show
My years to grow
The time that I spend is fine

My coat, My hat
My bones, My fat
My zipper is shut by me

My Skin, My blood
My devil, My God
My freedom is what You see

My begining, My end
My nuclear bomb to pretend…..

My begining, My end
My nuclear BOMB

Maybe we could divide it in two
Maybe

ir forši būt dzīvai

Nu tā. Ziemassvētku un vēl vienu pasaulei ļoti nozīmīgu svētku nedēļā kojās ir dīvaini un arī mazliet forši. Sēdi viens savā personīgajā stāvā (nu, gandrīz personīgajā), klausies radio pilnā skaļumā un pēkšņi sāk šķist, ka svētki, ko daži ļaudis gaida gandrīz vai sākot ar datumu, kad tie beidzas, ir tikai ilūzija.
Iebraucu 26-tajā, tad vispār stāvs bija tik tumšs un kluss kā kapi. Tagad jau šādas tādas dzīvas dvēseles sāk parādīties, bet vienalga ir dīvaini.
Man pietrūkst mammas un tēta. Lielākā daļa draugu tagad ir mājās un čabinās gar pēdējām zem egles palikušajām konfektēm. Bet tas viss sīkumi, ņemot vērā notikumus, ko daža laba mana paziņa piedzīvoja šogad pirms Ziemassvētkiem. Ir forši būt dzīvam, vai tu to zināji? Es, muļķe, reizēm par to aizmirstu.

Prāta Vētras jauno laiku vēsture.

Prāta Vētra manā sirdī. Skan pretrunīgi, bet ir patiesība. Es nefanoju par šo muzikālo apvienību kopš autiņiem, bet esmu iemīlējusi viņus pēdējo gadu laikā. Un es laikam nespēšu klusēt par vakardienas koncertu.
Bez jebkādas pretošanās ļāvu, lai skaņas, vārdi, vizualizācija un Renāra un pārējo prātinieku enerģija un skatuves māksla pārņem mani savā varā. Piecas minūtes Prāta Vētras kompānijā un prāts atslēdzas. Simtprocentīgi. Prāta Vētra ir vēl kas vairāk nekā prāta vētra. Tā ir mūzika un mīlestība. Manu mīlestību pret mūziku nav iespējams iznīcināt, tikai pār manu līķi.

Bija aizkustinošs skatītāju kopkoris „Rudens” un „Spogulīt, spogulīt” laikā. Bija mazlietiņ nodevīgs mirdzums acīs instrumentālās dziesmas- veltījuma Mumiņam- laikā. Bija mute vaļā „Manas dziesmas” laikā, vērojot skatītāju „jāņtārpiņu” izrādi ar mobilajiem telefoniem. Bija spīts un sasaiste ar manām personīgajām emocijām, vēlmēm un domām „Colder”, „Lapsa”, „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”, „Īssavienojums” un „Četri krasti” laikā... un arī „Gara diena” laikā, kas ir viena no mīļākajām dziesmām gan muzikālā pavadījuma, gan teksta ziņā. Bija un paliks. Bija skaisti un tiešām bija tā vērts.

esmu apsnigusi ar prieku

Man tā patīk rakstīt, šķiet- vislabāk par visu pārējo dzīvē. Uzrakstot darbu, es jūtu pacilājošu pārpilnību, it kā esmu izdarījusi kaut ko šausmīgi forši noderīgu, lai gan lielāko daļu manu darbu tāpat neviens neizlasa. Un tie, kas izlasa, ne vienmēr ir tādā sajūsmā kā es pati. Bet tas nekas, ir jāmācās, jāstrādā, jālasa, jāpieņem savas kļūdiņas, jācenšas saprast, kāpēc tās radušās un tad labot tās.
Un vēl man ļoti patīk, ka balti snieg un ārā ir skaisti kā romantiskā filmā. Ka lielveikalos skan sentimentāla Ziemassvētku mūzika. Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki ever, ever, ever. Silta gaisma gada tumšākajā laikā. Iededz lampiņu sevī arī tu.

fight for your right... sounds good

Man ir kāda nopietna iekšēja barjera, kuru ir grūti šķērsot. Patiesībā laikam nemaz tik grūti nav, es tikai baidos. Man nepatīk strīdēties, lai gan es neesmu nekāda miera mika un visi, kas mani patiesi pazīst, zina, ka es ciešu no sava piekāpīgā, „labā” rakstura. Nemaz jau labs tas nav. Tu centies būt visas pasaules sweetheart, bet grimsti neziņā par to, kas esi īstenībā. Tāpēc man tik ļoti patīk bērnības. Bērni ir tādi, kādi viņi ir, skaisti savā vienkāršībā. Labi, tā nav nekāda svaigā atziņa, pietam, tā nekādā veidā neuzlabo manu situāciju. Es atceros, bērnībā biju komandiere izlēcēja, pašpasludināta dīva un man visur gribējās būt number one. Smieklīga biju, un tomēr daudz dabiskāka, nekā dažbrīd esmu tagad.
Par auniem kādā ironiskā horoskopā minēts „Vieglāk uzreiz nosist, nekā sākt ar viņu strīdēties, tāpēc ka Aunu strīdā var pārspēt tikai vienā gadījumā - ja viņš ir bezrocīgs, kurlmēms un bezkāju invalīds.” Tas ir gandrīz tas pats, kas : „1. Aunam vienmēr ir taisnība; 2. Ja aunam nav taisnība, skatīties pirmo likumu.” :) Gan jau, ka lielākā daļa aunu atbilst šim raksturojumam. Es gan ne. Diemžēl. Varbūt atskārsme par šo trūkumu palīdzēs man mainīties.

"labrīt tauta, debesis vaļā"

Šobrīd ir spārnots noskaņojums.
Ir tik neierasti kojās iet gulēt pirms pusnakts un nākamajā rītā bez modinātāja pamosties plkst. 8:00. Tas ir aptuveni tāpat kā kādreiz Kārsavā, kad rudens un ziemas brīvlaikos ciemojos pie saviem vecvecākiem. Gultas bija saklātas jau pirms deviņiem un būtībā aptuveni pēc stundas saldais, mierīgās, lēnīgās „lauku” dzīves dāvātais miedziņš mani jau bija iekarojis. Tikai modos es daudz vēlāk kā šodien, ne agrāk par pus desmitiem. Kāda brīnišķīga dzīves izšķērdēšana!
Baiba vakar teica, ka grib šašlikus un zaļumballes, un braukt ar riteni. Atkal vasaru. Man gan kā parasti- tiklīdz Stockmanī parādās jauni eglīšpiederumi- zelta, balti, rozā, sudraba spīguļi, tiklīdz kāds no vilinošajiem katalogiem ar vajadzīgiem un nevajadzīgiem svētku piederumiem sarkanbaltos toņos ir klāt, tiklīdz kāds lielpilsētas koks sāk spīdēt, tā sāk gribēties Ziemassvētkus. Kaut kas manī tomēr ir drusciņ no vārnas. Taču šīs skaistās lietas ir tikai šīs skaistās lietas, nevis svētki savā būtībā.
Man stipri patīk Noras Ikstenas vārdu salikums „dzīves svinēšana”. Atzīstu, ir dienas, kad šie vārdi pilnīgi neko neizsaka. Dienas, kuras atminoties, galvā ir melns caurums un nav īsti skaidrs, ko nozīmīgu vai vienkārši jauku tad esmu darījusi. Bet man gribas, lai svētki būtu pēc iespējas biežāk. Lai sarkanās dienas kalendārā iekrāsoju es pati. Lai rodas dziļa iekšēja mīlestība pret ārējo pasauli. Nu un vēl, lai vienmēr ir laba veselība, labi draugi, pietiekošs dzīvei nepieciešamo līdzekļu daudzums un visiem labs prāts :) Bet, ja godīgi, tad tiešām gribas atrast iekšēju spēku, kas palīdzētu pieņemt visu kā teicienā „take it as it comes”.
Un ko Tev šobrīd gribas? Par ko pie sevis domā, kad esi viens vai jūties viens? Kādu sapņainu nākotnes ainiņu zīmē savā galvā, pēc kā esi izbadējies?

čau, man tagad arī ir blogs

Tātad esmu pievienojusies pulkam virtuālo egoistu, kas apraksta savas ikdienišķās, ne sevišķi oriģinālās dzīves gaitas un vienlaikus cer, ka atradīsies kādi daži jauki cilvēki, kas zem šiem banālajiem tekstiņiem iemetīs kaut ko līdzīgu „hei, tu esi baigi kruta”.
Jāatzīst, grafomānija mani vajā kopš traģiskajiem pubertātes gadiem, kad es savu spuraino galviņu izrādīju trijos man vispievilcīgākajos veidos- caur Eduardam Veidenbaumam stilistiski līdzīgu pantiņu skricelēšanu kādā kladē, ko slēpu no visas pasaules (lielākoties no vecākiem), caur dažādu dīvainu aksesuāru un apģērbu pielietojumu (kniepadatas auskaru vietā, vecās mātes sarūsējušie klipši un rokassprādzes u.c. tml.), kā arī „roka princesi” Avrilu Laviņju, Good Charlotte un citiem „smagās mūzikas” pārstāvjiem.
Tagad gan esmu izaugusi „liela un gudra”, kā man kādreiz dzimšanas dienās no sirds (cerams) vēlēja. Diendienā esmu nopietns cilvēks. Atklāti sakot tomēr nē, neesmu. Turpinu rakstīt jūtelīgus tekstus, ko man nepamatoti kādreiz gribētos saukt par dzeju vai prozu, un mūzika joprojām ir mākslas veids, kuru dzirdot man pazūd jebkādas šaubas par Dieva klātbūtni pasaulē.
Un kā jūties tu? Vai esi gana liels? Nopietns cilvēks ar gudrām brillēm, kuras ik pa brīdim jāpielabo, jo slīd nost no deguna? Vai oficiālais uzvalks ir mugurā un nopietnības rieva pierē? No way, es tev neticu.